Kategorijas: Raksti

Es labi pārzinu par ko rakstīja šis autors. Tāpēc ka mans tēvs Geršons  Ročko izgāja šausmīgu mocekļa ceļu no Daugavpils geto vārtiem,  caur Daugavpils  cietoksni, Kaizervaldu,  Gdaņsku līdz Štuttgofam. Viņš zaudēja savu pirmo ģimeni sievu, divus bērnus, manu vectēvu, visus  radiniekus un  tikai viņš izdzīvoja.
       Mūsu Daugavpils neliela ebreju vēsturnieku grupa ienesa savu ieguldījumu, lai saglabāt  Sidneja Aivensa piemiņas.

       2001. g. Daugavpilī iznāca grāmata «Holokausts Latgalē». Starp dažādiem rakstiem bija ievietots B. Volkoviča raksts «Par Daugavpils geto: Pēc Sidneja Aivensa geto ieslodzīto atmiņām». Autoram bija zināma tikai viena nodaļa kura bija veltīta Daugapils  geto un šī nodaļa  bija pārtulkota no angļu valodas krievu valodā. Autors analizēja S. Aivensa atmiņas un izdarīja secinājumu, ka bijušā geto ieslodzīto dienasgrāmata ir svarīgs avots, kurš dot iespēju ieskāties geto notikumus geto iekšā. Darba ierobežojums bija tāds fakts, ka B. Volkovičs pārzina  tikai vienu nodaļu.
 2005. g. Māskavā izdevniecība «Agraf» iznāca Sidneja Aivensa (Sidni Ivensa) grāmata krievu valodā. 400 lapas bija veltītas ebreju  Katastrofas  norisēm. Šajā laikā es arī turpināju pētīt Katastrofas notikumus  Latgalē un arī studēju Daugavpils geto vēsturi. Es vācu geto iemītniekus atmiņas u arī pierakstīju aculiecieniku - neebreju atmiņas.
       Tā es iepazistīnājos ar Haimu Kuricki, kurš dzīvoja Izraēlā.  Šis  uzvārds  man  bija zināms. Nevar teikt, ka H. Kuricka  uzvārds  man bija svešs.  Lieta ir tā, ka 1993.g. Daugavpils ebreju kopiena izlaida pirmo grāmatu «Ebreji Daugavpilī», kur bija ievietots  Z. Jakuba raksts «Tajās dienās. (No Daugavpils geto vēsture)». Z. Jakubs bija pirmais vēsturnieks, kurš sāk pētīt  Daugapils  geto vēsturi. Viņš arī bija viens no pirmajam vēsturniekam PSRS, kurš savācāt geto iemītnieku atmiņas, kuri šajā laikā dzīvoja mūsu pilsētā. Z. Jakuba rakstā bija minēts H. Kuricka vārds.
        2004.g. Izraēlā iznāca H. Kuricka grāmata «Saglabāties un pastāstīt» („Palīkt dzīvam un pastāstīt”). Bet grāmata bija uzrakstītā ivritā valodā. Neviens cilvēks mūsu pilsētā neprot seno valodu. Galu galā, pierunāja bijušā muzeja «Ebreji Latvijā» direktora M. Vestermaņa, arī bijušo Rīgas geto ieslodzīto palīdzēt man. Bija atrasts cilvēks un H. Kuriska grāmata bija  pārtulkota  krievu valodā.
        H. Kurickis man teica, ka viņš zina S. Aivensu, un es ieguva no viņa adresi un telefonu. Es trīs vai četrās reizes biju sazvanījies ar S. Aivensu. Viņš bija ļoti satraukts, kad uzzināja, ka cilvēks no Daugavpils viņam zvanīja. Es pastāstīja S. Aivensam par to ka Daugapilī uzrakstīts raksts par viņu grāmatas  nodaļu. Es izsūtīja viņam šīs raksts, un viņš bija ļoti priecīgs. Viņš runāja ar mani jidišā valodā, un teica, ka viņš šodien faktiski neprot runāt krievu valodā. S. Aivens, ka visi interesējas par Daugavpils ebreju kopienu. Viņš izsūtīja man savu grāmatu. Pēdējo  reizi,  kad  es zvanīju viņam, viņš bija ļoti vajās un slims. Viņam runāt ar mani palīdzēja sieva un kaimiņš.
       2010.g. nāc klājā manā pirmā grāmata «Ebreji Latgalē». Vēstures raksti. Un šeit bija ievietots raksts «Par H. Kuricka  grāmatu „Izdzīvot un pastāstīt”.  Es  salīdzināju divas grāmatas. Ļoti daudz epizožu sakrīt. Neskaties uz to, ka atminas ir subjektīvas, mēs varēsim secināt, ka notikumi ir aprakstīti objektīvi.
      H. Kurickis, lietuvas ebrejs bēg no Utenas,  nelielas pilsētas. Ceļā, ka S. Aivens nokļūst briesmīgās no lietuvas  nacionālistiem. H. Kurickis, ka arī S. Aivens domāja, ka Daugavpils būs glābšanās punkts, «apsolītā zeme». Bet izrādās, ka pilsētā ir okupētā un viņi nonāk cietumā «Baltais gulbis». Izdzīvoja brīnumainā  kārtā: nepietiks  vietās nošaujamā bedrē. Ebreju laime! Pēc tam abi nokļuva Daugavpis geto. Pārdzīvoja  visas akcijas, nāves  pārbaudījumus.
       S. Aivens bēg baltkrievu partizāniem, pēc tam sekoja Šauļu  geto un koncentrācijas nometne  «Stutthofa».   Bet H. Kuricki kā mans tēvs pārgāja caur Daugavpils cietoksni, Kaizervaldu. H. Kuricki man stāstīja, ka viņš satikties ar manu tēvu Rīgas ostā kad nelaimīgus ebrejus dzina kuģus. Sekoja Baltijas jūra,  Gdaņska,  Magdeburga un nelies  ciemats. 1945. g. 6. maijā Sarkana armija ienāc ciematā un  H. Kurickis tika atbrīvots.
 Abas grāmatas satuvina līdzīgu autoru moku ceļus. Abi bijušie ieslodzītie savās dienasgrāmatās sīki diendienā  aprakstīja notikumus, kuru klātbūtne ir  ne tikai nāve, bads,  pazemošana, nāves bailēs, bet arī draudzība, mīlestība, līdzjūtība, savstarpēja palīdzība, cīņa par cilvēka pašcieņu. Šīs ir dzīves nostiprinājuša nozīmi abās grāmatās. Tāpēc abas grāmatas ir pretošanās akts.
 S. Aivensa grāmatā minēts vēl viens pazīstams man cilvēks: Berka (Dovs) Kaplans. Viņa atmiņas ir arī publicēta manā grāmatā rakstā «Pedeji aculiecinieki. No Holokausta vēsturi Daugavpilī un Latgalē”. Viņš kopā cīnījās baltkrievu  partizānu vienībā, pēc tam cīnījās Sarkanas armijas tanku brigādē un bija apbalvots. Pēc  tām  piedalījās neatkarības cīņās  Izraēlā. Trīs - četrus gadus atpakaļ viņš nomira.
 Liels paldies tulkotājiem un sponsoriem, darbiniekiem, izdevniecībai visiem kuri īstenoja varoņdarbu. Tas sniedz  iespēju latviešu lasītājiem vairāk uzzināt par ebreju Katastrofu, kurā notiekat  Latvijā un Lietuvā tajā laikā. Tas ir milzīgs ieguldījums cīņā pret antisemītismu un noziedznieku glorifikāciju. Tāpēc grāmata ir mūsdienīgs S. Aivensa darbs tas faktiski ir piemineklis, kurš saglabā atmiņu par mūsu tautu.
         Es domāju ka latviešiem būs grūti lasīt šo grāmatu, tāpēc ka, autors aizskāra latviešus, bet viņi bija tikai vācu pavēles izpildītāji.
Vēsture ir ļoti pretrunīgā zinātne;
Ir vergu vēsture un vergturus vēsture;
Ir zemnieku vēsture un muižnieku vēsture;
Ir apspiedēju vēsture un apspiestu vēsture
Ir zaudētāju vēsture un uzvārētāju vēsture
Ir latviešu vēsture un ebreju vēsture
Un abi raksti ir ļoti reti sakrīt.

2014.g. 6.novembrī. Marka Rotko centrā.